Skaistumkopšana

LIEKAIS SVARS UN GĒNI

Neskaitāmas reizes ir nācies dzirdēt: „Man ir liekais svars un pie tā ir vainojami gēni, kurus ietekmēt nevar.” Bet vai tiešām tas tā ir, vai tikai kārtējais aizbildinājums savam slinkumam vai nezināšanai?  Jā, tas ir fakts, ģenētika nosaka noslieci uz aptaukošanos, kas pakļauta mūsdienu vides ietekmei, bet ne tikai. Tā arī nosaka, kā cilvēka organisms reaģē uz diētu un fiziskiem vingrinājumiem.

Kristīne Sekace:

Kristīne Sekace

 

Varbūtība pārmantot aptaukošanos ir visai augsta – parasti virs 70%, kas pielīdzināma tādām sarežģītām slimībām, kā piemēram, šizofrēnija – 80% un autisms – 90%. Un ievērojami lielāka, kā piemēram, augsts asinsspiediens (30%) un depresija (50%) [1-4].

Vairāk nekā puse no visiem pieaugušajiem iedzīvotājiem Eiropas Savienībā šobrīd cieš no liekā svara vai aptaukošanās. Latvija, pēc 2010 gada datiem, ir otrajā vietā starp Eiropas savienības valstīm ar aptaukošanās īpatsvaru starp sievietēm.

Šāda statistika skaidri liecina, ka, neskatoties uz pūlēm ietekmēt aptaukošanos ar medikamentiem, uztura bagātinātājiem, dažādām diētām un veselīga dzīvesveida veicinošām programmām, rietumu sabiedrība joprojām ir pakļauta šai globālai epidēmijai. Aptaukošanās vienmēr ir pastāvējusi cilvēku populācijās, bet līdz nesenam laikam tas ir bijis salīdzinoši reti.

Zinātne nesnauž un tehnoloģiskais progress ir devis instrumentu, lai vispusīgi izpētītu aptaukošanās mijiedarbību starp ģenētiku un apkārtējo vidi, kurai ir svarīga loma tauku regulācijā.

Jau 1960. gadā tika izvirzīta “taupīgā gēna” hipotēze. Saskaņā ar šo hipotēzi, populācijās, kas cieta no pārtikas trūkuma vai bada ir bijusi  lielāka priekšrocība nodot nākamajām paaudzēm gēnus, kas rada noslieci uz aptaukošanos. Cilvēki, kuriem šie gēni dominē mūsdienās, aptaukošanās risks varētu būt kā “pastiprināta reakcija”, ne tikai palielinot svaru pavisam mazliet, bet izraisot smagu aptaukošanos.

Cilvēku aptaukošanās rodas no vairāku gēnu un vides faktoru mijiedarbības. Fiziskās aktivitātes trūkums, kā arī mūsdienās viegli pieejams, salīdzinoši lēts, „garšīgs”, tai pat laikā nesabalansēts uzturs, parasti tiek uzskatīts par primāro aspektu dzīvesveidam, kas ir veicinājis aptaukošanās pieaugumu visā pasaulē. Neskatoties uz to, ka visi ir pakļauti šiem vides apstākļiem, visiem aptaukošanās nedraud!

 

Ir vairāki pētījumi, kas apraksta aptaukošanās pārmantojamību un gēnu – diētas mijiedarbību. Piemēram, cilvēki ar noteiktu genotipu ir jutīgāki pret tauku daudzumu uzturā, savukārt cilvēkiem ar citu genotipu ir vieglāk zaudēt lieko svaru ar fizisko aktivitāšu palīdzību.

Ir 5 gēni, kuru ietekmi var regulēt ar uzturu un/vai fizisko aktivitāšu palīdzību, un kurus tuvākajā nākotnē varēs noteikt arī pie mums – Latvijā.

Jautāsiet, kā var ietekmēt gēnus?

Tad nu lūk ir pienācis laiks palūkoties, kas tad lācītim vēderā!

Katram gēnam ir sarežģīts, garš, zinātnisks nosaukums. Bet vienkāršības pēc, devu katram savu iesauku.

 

1.      „Tauku gēns”

„Tauku gēns” atrodams tievo zarnu šūnās un šī gēna ietekmē notiek tauku uzsūkšanās, un rezultātā vairāk tiek saistītas taukskābes (tiek atbrīvotas no uzņemtajiem uztura taukiem), kas rada lielāku tauku uzsūkšanos un ir saistīts ar aptaukošanos.

Vairāki pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar šo gēnu ir lielāka tauku uzsūkšanās organismā un/vai pārstrāde zarnās. Tas ir saistīts ar paaugstinātu ķermeņa masas indeksu (ĶMI) un kopējo ķermeņa tauku, lielāku vēdera tauku un augstāku leptīna līmeni (hormons, kuram ir nozīme enerģijas piegādē un patēriņā, ieskaitot apetītes un vielmaiņas regulācijā) [5]. Pētījumi norāda, ka cilvēkiem ar „tauku gēnu” jāievēro sabalansēts uzturs ar atbilstošu tauku daudzumu, bet jāierobežo ogļhidrātu daudzums.[6]

 

2.     „Tauku vielmaiņas gēns”

„Tauku vielmaiņas gēns” ir izteikts tauku šūnās un tam ir nozīmīga loma, veidojot taukšūnas. Tas ir ļoti svarīgs lipīdu (tauku), insulīna un glikozes vielmaiņā.[7]

Cilvēkiem ar „tauku vielmaiņas gēnu” ir liela nozīme tauku daudzumam uzturā un ir tieša saistība starp lielāku ĶMI un kopējo tauku patēriņu uzturā. Cilvēkiem ar šo gēnu ir jākontrolē ne tikai tauku daudzums, bet arī apēstais tauku veids. Lai zaudētu lieko svaru, šiem cilvēkiem ir jāpieliek lielākas pūles, jo svara zudumu panākt ir grūtāk, kā arī ir palielināts risks saslimt ar otrā tipa cukura diabētu [8].

 

 

3.     „Ogļhidrātu gēns

„Ogļhidrātu gēns” arī ir izteikts tauku šūnās. Tas ir iesaistīts procesā, kad taukus no tauku šūnām pārvērš enerģijā, reaģējot uz hormonu, ko sauc par kateholamīnu (adrenalīns, noradrenalīns un dopamīns). Visbiežāk sastopams baltās rases pārstāvjiem un saistīts ar palielinātu aptaukošanās risku. Šī gēna nēsātājiem savā uzturā lielu vērību jāpievēršs ogļhidrātu daudzumam uzturā un mērenām fiziskām aktivitātēm.

Īpaši šī gēna darbībai jāpievērš uzmanība sievietēm. Jo vairāki pētījumi liecina, ka sievietēm ar šo gēnu ir grūtāk zaudēt svaru. Neierobežojot ogļhidrātus uzturā, visticamāk svars pakāpeniski palielināsies visas dzīves garumā [9].

 

4.     „Sportiskais gēns”

Vairāki pētījumi ir izpētījuši šī gēna lomu starp aptaukošanās attīstības  risku un fiziskās aktivitātes ietekmi šī riska novēršanai. „Sportiskais gēns” , galvenokārt, izteikts taukaudos un ir iesaistīts tauku šķelšanā un termoregulācijā, kā arī muskuļu atjaunošanas regulācijā. Pētījumā tika novērots, ka „Sportiskā gēna” ietekme uz aptaukošanos mainās atkarībā no fiziskās aktivitātes līmeņa, kur lielāku tauku masas zudumu panāca veicot izturības treniņus.

Cilvēkiem ar šo gēnu var samazināt aptaukošanās risku, ja viņu fiziskās aktivitātes līmenis ir ≥ 13 MET stundas / nedēļā. MET koncepcija ir vienkārša, praktiska un viegli saprotama izsakot kā  – fiziskās aktivitātes laikā patērētā enerģija pret miera stāvokļa vielmaiņas ātrumu. Daži piemēri attēloti tabulā.

Fiziskās aktivitātes atbilstība MET skalai.

 

5.     „Aptaukošanās gēns”

„Aptaukošanās gēns” ir tas, kurš ietekmē sāta sajūtu, kontrolē ēšanas ieradumus un kādu pārtiku cilvēki izvēlas savā uzturā. Šī gēna lielākā koncentrācija ir smadzenēs, rajonā, kas atbildīgs par  apetīti.

Ēšanas kontroles zaudēšana izraisa pārmērīgu svara pieaugumu un līdz ar to lieku ķermeņa svaru vai aptaukošanos. Pētījumos norādīts, ka bērniem un pusaudžiem ar šo gēnu ir biežākas ēšanas kontroles zaudēšanas epizodes un pārtika tiek izvēlēta ar augstāku tauku saturu – izvēloties ātrās uzkodas, līdz ar to „ātro” ogļhidrātu bagāta uztura izvēle  var būt mehānisms, kas izraisa lieko ķermeņa svaru.

Cilvēki ar „Aptaukošanās gēnu” biežāk uzņem pārtiku brīdī, kad neizjūt bada sajūtu un pārēdas, nevis pretēji ierastam, kad jūtas izsalkuši. Cilvēkiem ar šo gēnu ir jāpievērš lielāka uzmanība nevis pārtikas daudzumam, bet gan uztura režīmam un pārtikas kvalitatīvajam saturam [11].

 

Autore: Veselīgas uztura skolas „VESUZS” uztura speciāliste Kristīne Sekace

Vēres:

  1. Sullivan PF, Kendler KS, Neale MC. „Schizophrenia as a complex trait: evidence from a meta-analysis of twin studies”. [PubMed]
  2. SL, Tsatsanis K. „What is known about autism: genes, brain, and behavior”. 2005 [PubMed]
  3. Agarwal A, Williams GH, Fisher ND. „Genetics of human hypertension”. Trends Endocrinol Metab. 2005 Apr;16(3):127-33. [PubMed]
  4. L. Christiansen, Q.Tan, T.A.Kruse, M.McGue, K.Christensen „Candidate Region Linkage Analysis in Twins Discordant or Concordant for Depression Symptomatology” 2009 June 5;[PubMed]
  5. Albala C, et.la. Intestinal FABP2 A54T polymorphism: association with insulin resistance and obesity in women. Obes Res 12: 340-345, 2004.
  6. Takakura Y, Yohsioka et. al. Thr54 allele of the FABP2 gene affects resting metabolic rate and visceral obesity. Diab Res Clin Pract 67: 36-42, 2005.
  7. Dimitry A. Chistiakov et al. “The PPARg Pro12Ala variant is associated with insulin sensitivity in Russian normoglycaemic and type 2 diabetic subjects” Diabetes and Vascular Disease Research 2010
  8. Lindi VI, Uusitupa et. al. Association of the Pro12Ala polymorphism in the PPAR-gamma2 gene with 3-year incidence of type 2 diabetes and body weight change in the Finnish Diabetes Prevention Study. 2002 [PubMed]
  9. Corbalan MS. The 27Glu polymorphism of the beta2-adrenergic receptor gene interacts with physical activity influencing obesity risk among female subjects. Clin Genet 61: 305-307, 2002.
  10. Corbalan MS, et.al. The risk of obesity and the Trp64Arg polymorphism of the ß3-adrenergic receptor: effect of modification by age. Ann Nutr Metab 46: 152-158, 2002.
  11. Marian Tanofsky-Kraff  et.al. The FTO gene rs9939609 obesity-risk allele and loss of control overEating. Am J Clin Nutr 2009 90:1483-8

 

Oriģinālraksts: http://3ade.lv/lv/liekais-svars-un-geni-vai-ta-ir-realitate.html

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s